Visuma alķīmija
Sirds gudrība
Mīlestības spirāle
En face
Sarunas protokols
Balance
Bernāra Sordē kunga uzruna izstādes "Balanss" atklāšanā
Kāda forma ir tukšumam?
Komentārs maniem darbiem
Valdas Podkalnes supreme.

"Visuma alķīmija"    Kataloga "visuma alķīmija" ievads.     Irēna Bužinska, mākslas zinātniece. 2012, februāris.

Kā mākslas darbs papildina priekšstatus par jēdzieniem, kas būtībā eksistē vienīgi iztēlē, tomēr lielā mērā raksturo mūsu dzīves jēgas meklējumus? Ir mūžīgas tēmas, fundamentāli svarīgi, bet neatbildēti jautājumi — kas ir sapņi, atmiņas, Visums, Telpa, Laiks, zvaigznes, domas, Mīlestība? Katra mākslinieka lielākais izaicinājums ir vismaz papildināt vispārzināmo vai radīt jaunu interpretāciju. Lai sasniegtu vislabāko rezultātu, māksliniekam nereti jāpieņem drosmīgi lēmumi, ieskaitot atteikšanos no iepriekš paša radītā. Māksliniece Valda Podkalne to ir izdarījusi. Pirms piecpadsmit gadiem. Iespēja strādāt porcelāna fabrikā ”Książ” Valbžihā, Polijā, Valdas dzīvē radīja zvaigznes sprādzienam līdzīgu efektu, jo tas, ko māksliniece bija paveikusi savā mākslā līdz 1997. gadam un pēc tam, radikāli atšķiras. “Skaisto, perfekto vāzīšu laiks” — kā saka pati māksliniece — aizgāja nebūtībā. Fabrikā Valda pārliecinoši materializēja tukšumu, izveidojot jaunas formas no fabrikas iepriekš izmantoto sadzīves porcelāna priekšmetu formu atlūzu kārtojumiem. Iekšējais, neredzamais porcelāna ”saturs” negaidīti ieguva izteikti tēlnieciskas aprises un niansētu noskaņu telpiskumu. Tālākai attīstībai Valdai ir bijusi svarīga aizvien jauna ārtelpa, iekštelpa, starptelpa. ”Pozitīvu—negatīvu” formu attiecības tika kārtotas daudz plašākos mērogos, vispirms intensīvi strādājot pie virsmas ”atdzīvināšanas” ar spilgtu krāsu pigmentiem. Par Valdas Podkalnes īpašu novitāti jāuzskata porcelāna priekšmetu ”ievaskošana”. Bišu vasks ar savu tik bagātas, spēcīgas asociācijas izraisošo krāsu, smaržu un juteklisko vieliskumu kļuvis par otru karaliskā materiāla ādu. Porcelāna un citu keramikas materiālu virsmas apstrādē māksliniece joprojām izmanto plašu faktūru dažādību, par ko liecina arī viens no viņas jaunākajiem darbiem ”Metamorfoze”, kurā autore pielieto rūsas krāsu šamota ”vecināšanai”.
Daudz spriegākas ”iekšējā—ārējā” attiecības veidojās gadījumos, kad māksliniece apjomīgos porcelāna objektus eksponēja metāla karkasos, iekārtus auklu tīklojumā. Liekas, ka viņas porcelāns gatavojās ”aizceļot” ārpus kādas konkrētas galerijas sienām, lai atrastu savu vietu pilsētā. Tā fotogrāfiju ciklā ”Akmens stāsti” tika iemūžināta ”ieceļošana”: ar fotomontāžas palīdzību Valda pati un viņas abstraktās porcelāna formas ”iemājoja” pasaules mākslas citadelē Parīzē. Zīmīgi, ka tad par Valdas darbu svarīgu sastāvdaļu kļuva teksts — ievērojamu personību izteikumi. Teksts izmantots arī porcelāna priekšmetu sērijā ”Krusta stāsti” — tie ir autores pašas komentāri, mātes vēstuļu fragmenti un mūžībā aizgājušas dzejnieces dzejas rindas. Jaunākajos darbos — ”Metamorfoze” un fotogrāfiju ciklā ”Piedzīvot mammu” — teksts tiek integrēts vēl vairāk. Pirmajā gadījumā tie ir mākslinieces laikabiedru pieraksti par dzīves sapņiem. Otrajā — fotogrāfiju cikla galvenās varones sarunu fragmenti, kuri tik tēlaini raksturo sirmās kundzes ikdienas gaitas un atmiņas par garajā mūžā piedzīvoto.
Pēdējos gados Valdas Podkalnes daiļrade attīstās divos paralēlos virzienos. Joprojām tiek strādāts ar porcelānu un citiem keramikas materiāliem. Ir radīti vairāki antropomorfi, galvām līdzīgi skulpturāli veidojumi, ar kuru palīdzību autore cenšas papildināt mūsu priekšstatus par vispārzināmo, tāpēc būtisku lomu piešķirot materiālam un tā apstrādes daudzveidībai. Māksliniece paralēli strādā fotogrāfijā un veido instalācijas no reāliem sadzīves priekšmetiem un lietām, piedāvājot ne mazāk intriģējošu viedokli par cilvēka dzīves eksistenciāliem jautājumiem un jēdzieniem. Lai iegūtu iespējami vislabāko rezultātu ar augstāko ticamības pakāpi, vajadzīga uzdrīkstēšanās un Visuma dāvātā alķīmija — daļa no Valdas radītā rezultāta ir iekļauta šajā katalogā.

Irēna Bužinska

"Sirds gudrība"    Jānis Borgs, mākslas kritiķis.     (Žurnāls "Studija", 83 / 2012,  aprīlis / maijs)	augšup

Viņu gadiem ilgi zinājām kā porcelāna mākslas izcilnieci, kas jau rezervējusi sev ložu klasiķu Olimpā. Viņu jau gadiem ilgi bijām zaudējuši no redzesloka. Tikai retas vēstis liecināja par izcilās radošās personības Valdas Podkalnes darbošanos citās zemēs, un šīs retās ziņas vēstīja par mākslinieciski enerģētisku esenci un dzīvību, kas mums šeit neļāva piepildīties citkārt patiesam teicienam - out ofsight, out of mind. Interese par Valdas mākslu turpināja gruzdēt. Tagad nu atkalredzēšanās ar šīs īpašās intereses konkrētu piepildījumu, jo Valda Podkalne atgriezusies "ar pilnām rokām" - personālizstādi en face vol. 3, kas līdz pat februāra nogalei bija apskatāma galerijā "21".
Nenoliedzami - atkal piedzīvojām lielu un priecīgu pārsteigumu. Taču pilnīgi atšķirīgu no gaidītā. Vilšanos izjuta tie, kas še sagaidīja ieraudzīt keramikas mākslā sakņotu un it kā likumsakarīgu kārtējo lietišķās mākslas skati. No šī Valdas Podkalnes tik spēcīgā ampluā izstādē bija palikusi tikai nojauta. Tagad negaidīti atklājām daudz lielāka domas kalibra mākslinieci, kas spējusi pārvarēt rūpīgi iekopto lietišķuma un izsmalcināta estētisma gravitāciju un pacēlusies filosofiskuma augstajā orbītā. Še mēs sastapām konceptuāli domājošu un multimediālu mākslinieci, kas uzrunā skatītājus laikmetīgas mākslas valodā. Viņai tā ir ar poētisku emocionalitāti uzlādēta un dramatismu spriegota. Aiz visas ekspozīcijas "oderes" jaušams liels dzīves pieredzes un meistarības uzkrājums. Tā vairs nav vieglā un šampaniski dzirkstošā Valda Podkalne, kādu pazinām kādreiz. Klāt nācis pārdzīvojumu smagums un tādu domu nogulumu ieži, kuru spiedienā dzimst dimanti. Māksliniece tos izslīpējusi un sakārtojusi garīgas baudas mielastā - en face_vol. 3.
Izstādes kodols veidots kā divu ar pilnīgi dažādām, tomēr kaut kur radniecīgām pieredzēm apveltītu sieviešu dialogs. Viena no tām ir pati Valda ar savām nostalģiskajām atmiņām, bet pretskatā - en face - mūža finālam pietuvojusies 89 gadus veca vācu sirmgalve. Liktenis viņas abas satuvināja "mātes un meitas" attiecībās, kas veidojās uz Valdas reiz pieņemtajiem veca cilvēka aprūpētāja un sargeņģeļa pienākumu pamatiem. lzstādē šī līnija iezīmēta vecās kundzes lielu fotogrāfiju sērijas veidā, kur vērojam viņas ikdienas rosīšanos savā vientuļnieka dzīvoklī. Tēls atklāts ar skaudru un neizskaistinātu reālismu. Valda Podkalne savam objektīvam ļāvusi nežēlīgi vērot vecuma izraisīto fizisko - ķermeņa - sairumu, pretstatot tam cilvēka gara spēku. Milzīgo dialoga partneru uzticības pakāpi apliecina daži vecmāmiņas kailfoto, kuros reiz varbūt daiļa sievietes miesa nu guvusi biedējošas patiesības veidolu. Šķiet, šis ir viens no lielākajiem izstādes sasniegumiem - prasme izvairīties no jebkādas sentimentālas siekalošanās. Un it īpaši māksliniecei, kas allaž izcēlusies ar estētisma apgarotību. Tomēr pieredze skaistuma pasaulē viņu nekad nav pat tuvinājusi smukuma glumajai robežšķirtnei jeb "rozā caurumam" (pēc analoģijas ar melno caurumu), kurā ierauts ne viens vien daiļo mākslu censonis...
Katrs vecenītes attēls neierastā veidā delikāti papildināts ar dažādiem viņas atmiņu vai dzīves gudrību citātiem. Valda sarunās dzirdēto reiz rūpīgi pierakstījusi, un nu atlasītie tekstu fragmenti parādās tieši fotokadrā. Šāds it kā literāri "komiksisks" paņēmiens saistībā ar vizuālu vēstījumu būtiski pastiprina tēla atklāsmi un neparasti uzbango visas kopnoskaņas emocionalitāti. Jāpiezīmē, ka tekstiem Valdas Podkalnes en face vol. 3 izstādē bija izšķiroša ideju atslēgas loma. Par to liecināja jau tās ievadā eksponētais citātu mākonis ar dažādu dižpersonību domām par atmiņu nozīmi cilvēka dzīvē un tās norietā. Vai arī aizkustinošais un smalki izstrādātais objekts ar metāla stīgās iestiprinātajām zīmītēm, kas pauda Valdas daudzo draugu sapņus. Teksti šeit veidoja kaut kādu visu cilvēku pasauli vienojošu spirituālo substanci. Un tieši teksti sakārtoja izstādes uztveri Valdas Podkalnes iecerētajā toņkārtā. lepriecināja, ka māksliniece nav vairījusies no šādām tekstuālām aplikācijām un pat didaktiskiem skaidrojumiem, tā itin droši ievedot mūs it kā aiz rokas laikmetīgās mākslas pasaulē. Jo daudziem skatītājiem tā vēl joprojām ir apmulsuma vai neizpratnes vide. Dažkārt pārprincipiāli mākslu pūristi šādu metodi gan vīzdegunīgi smādē. Tomēr atcerēsimies, ka modernisma kultūrā (un vēl jo vairāk - postmodernismā) teksts un attēls jau kopš kubistu izrāviena 20. gs. ievadā ir pārliecinoši "saprecējies" un atrodas pastāvīgā simbiozes dejā. Valdas Podkalnes traktējumā tas iegūst uzsvērti konceptuālistisku vērtību. Šajā nozīmē mūsdienu mākslinieki nereti grēko ar centieniem manifestēt sevi kā pārgudrus intelektuāļus un filosofus, bieži ieslīgst pseidozinātniskos samudžinājumos un konceptos, uzpūš sīku neko dižā burbulī. Valda Podkalne ar savu sirds gudrību un pieredzes dziļumu šos rifus ir sekmīgi apgājusi.
Prasmi darboties multimediālās izteiksmēs māksliniece parādīja arī videoinstalācijas kabinetā, kas simbolizēja autores bērnības atmiņas. Mazas meitenītes rosība kāda vasarīga dārza paradīzē rādīta kā miglaini apsūbējusi veckino vīzija. Veids, kā iezīmēt smeldzīgo laika distanci starp šodienas vecumu un tālēs zudušo esību bezrūpīgās laimes bezsvara stāvoklī. Šo centrālo tēlu vēl vairāk sabiezināja pie sienām liktās baltās zīdaiņu eņģeļkleitiņas. Un šī riskanti saldā metafora savukārt tika sabalansēta ar atskurbinošiem bērnudārza krēsliņiem skatītāju telpā. To sarūsējusī kondīcija atgrieza mūs it kā realitātē un patiesības atziņās. Atmiņas ir tur - laimes valstībā, bet mēs nu esam šeit - vecumā. Kāda meistarīga spēle ar laika faktūrām un zoomiem! Īsteni kinematogrāfiska montāža un trāpīgs tēlainības hokejs.
Virkne objektu apliecināja arī Valdas Podkalnes joprojām am neaizmirstamo pamatpiederību pie keramikas. Lielie abstrakti ņurcītie akmens masas veidojumi it kā noenkuroja izstādes idejisko centru tieši vecās kundzes fototelpā. Tie atgādināja atkritumos izmestas iesaiņojuma pakas. Varbūt nav krietni abstraktas mākslas objektos meklēt šādas realitātes līdzības, taču intelektuālisms nepasargās mūs no asociāciju plūsmas. Un tā (vismaz šo rindu autora acīs) vēstī par neizbēgamo dzīves drāmu un arī nāves tuvo klātbūtni. Tepat, aiz ikviena cilvēka pleciem. Ikviens tiks izdzīts no paradīzes, ikvienam jāpiedzīvo sava purgatorija. Ikvienam priekšā stāv Lielā Transformācija.
Keramiķes prasme noderējusi arī, kādu fluxbox līdzīgu "atmiņu skapi" piepildot ar daudziem smalka porcelāna ķinķēziņiem - brīnišķi filigrāniem abstraktiem sīkdarinājumiem. Tie vistiešāk atgādina tik izplatītos piemiņas lietu krājumus, kas kārtojas teju katra cilvēka grāmatu plauktos vai iegulst bērnu, māmiņu vai vecmāmiņu skapī slēptajās kastītēs... Šo norādi Valda Podkalne uzsvērusi ar savu vecāku kāzu fotoattēla pilnīgi metafizisku 3D at­veidu masīvā stikla prizmā. Cituviet atmiņu un pieredzes simboli sabiezināti lielu akmens masas "kokonu" kārtojumos. Te arī keramiski autores roku atveidi visai padrūmas instalācijas konteinerā, kas asociatīvi atgādināja kaut ko medicīniski ķirurģisku, kādu gestapo / NKVD pratināšanas būšanu, Aušvices vēso elpu, lai gan varbūt māksliniece tikai reflektējusi ikdienas darba smagumu un sava Krusta nešanu...
Valdas Podkalnes rosinātās atklāsmes un skatījums en face mūsu dvēselēs aizskāra smalkākās jūtu stīgas, kas pēc izstādes apmeklējuma vēl ilgi rezonēja sirds dzīlēs. Un tas jau ir retums, kas liecina par mākslu ar zelta virsvērtību.

"Mīlestības spirāle"     Haralds Jegodzienskis, gleznotājs, dzīvesbiedrs,     par izstādi „en face_vol.3”	augšup

„En face_vol.3” – izstādes nosaukums raisa ziņkāri. Kas varētu būt tas, kas bez jebkādiem „ja” un „bet” tiek uzlūkots tiešā skatījumā? Tik tikko esat spēris kāju gaišajā galerijas zālē, vēl neesat sācis izstādes apskati, kad jūs jau uzrunā uz sienas rakstīti citāti, kas norāda uz beigām, pareizāk sakot – uz atmiņām.
Izstādes nosaukums un ievada citāti ir skaidrs pieteikums, bet ko nozīmē tas, uz ko Valda Podkalne vēlas norādīt?
Ātri vien izkristalizējas divi centri – dokumentārais un emocionālais –, kas abi enerģiski strāvo pretī skatītājam en face. Atmiņas par gandrīz deviņdesmitgadīgas kundzes kopšanu, kuru Valda raksturo kā savu mammu „uz laiku”, un atmiņas par bērnību, kas atspoguļota blīvi veidotā instalācijā no uzraksta uz sienas, pirmklasnieku krēsliņiem, video un simt gadu veciem zīdaiņu krekliņiem.
Kā jau sākumā varēja nojaust, te tiek iezīmēts mūsu – cilvēku – sākums un nenovēršamās beigas; tas darīts emocionāli, dedzīgi un skatītājam pretimnākoši. Taču pēkšņi notiek kaut kas pārsteidzošs, tikpat kā nemanāmi sevi piesaka izstādes epicentrs, ko mēs Eiropā uzskatām un godājam par sirds centru, – mīlestība. Pirmkārt, tieši mīlestība veido divu iepriekš minēto izstādes centru ietvaru, turklāt īstais nolūks top skaidrs četros citos darbos: „Metamorfoze”, „Supernova”, „Manu vārdu pēdas” un „terra scriptum”.
Caur tiem top skaidrs, ko nozīmē mīlestība:
vienreiz izņemt sevi no uzmanības centra un spēt apbrīnot pretimstāvošo viņa izpausmē („Metamorfoze”),
saskatīt, cik trausla un maiga ir kopība („Supernova”),
pievērst uzmanību vārdiem un žestiem, ko veltām savam tuvākajam („Manu vārdu pēdas”),
un galu galā šķetināt atmiņas par pirmajiem mīlas uzplūdiem: kas vēl saglabājies, kam tagad vēl ir spēks un veidotgriba, kas bija tas, kas sākumā tik brīnišķīgi atklājās? („terra scriptum”).

Jā, šķiet, ka centrā visam starp cilvēka esības poliem „sākumu” un „beigām” notiekošajam stāv tikai patiesā sastapšanās ar mīlestību un tās pretinieku – naidu. Šajā arēnā mums jāizvēlas, kurā pusē cīnīties. Šajā izstādē tas nozīmē: radīt mieru iekšienē un uz āru darboties ar vieglumu.

Ir skaisti būt šīs mākslinieces vīram!

No Līzelotes Zaueres-Kaulbahas runas Koblencā, Meterniha namā,         Valdas Podkalnes izstādes "En face" atklāšanā     2007. gada 1. jūlijā.	augšup

Valda Podkalne ir māksliniece, kas stingri turas pie zemes. Varbūt tieši tāpēc viņa pazīst visa pasaulīgā nestabilitāti un trauslumu un padara to par tēmu savos darbos. Tas, ka pievēršanās šim fenomenam nes taustāmus rezultātus, atbilst mākslinieces filozofiskajai pieejai. ...Izejas punkts bija jautājums — kas notiktu, ja šajā [porcelāna] atlūzu kaudzes starptelpā ielietu porcelāna masu. Viņa pati to formulē šādi: "Es sajutu savādu godbijību pret šo atlūzu kaudzi, kuras iekšienē pilnīgi dabīgā veidā varētu rasties pārsteidzoši jaunu formu sakausējumi." "Pārsteidzoši jaunu formu sakausējumi..." — Valda Podkalne nebūtu apdomīgā, konceptuāli strādājošā māksliniece, ja būtu apmierinājusies tikai ar pārsteigumiem. Viņas darbu rašanās process ir sarežģīts. Pretēji tēlniekam, kas strādā ar akmeni vai koku un no tā izloba pozitīvformu, Podkalnes izejas punkts ir negatīvformas, ko viņa iegūst, izmantojot atlūzas, un kas praktiski tikai pa apvedceļiem pārtop par pozitīvformām. Tādēļ ikviena jauna objekta atbrīvošana no ģipša čaulas līdzinās — kā stāsta pati māksliniece — sava veida arheoloģiskajam atklājumam. Atklājas formas, no kurām viņa konstruējusi arī savas "Domu ligzdas", kurās arhitektoniskais un tektoniskais, un dabiskais veido ciešu simbiozi. Tieši sastapšanās ar "atlūzu kaudzi" bija tā, kas noveda arī pie atziņas, ka neko tādu nav iespējams nokopēt. "Tāpēc es būvēju savas "domu pilsētas", kurās gribētu ielikt tikpat spēcīgu enerģētisko lādiņu, kādu sniedz daba vai izcila arhitektūra." Varbūt tādēļ "domu pilsētas" ir arī daži no Valdas Podkalnes jaunākajiem darbiem. Šo objektu pārsteidzoši organiskā forma, kas tagad atkal tiecas attālināties no tektoniskā, arhitektoniskā, dekonstruktīvā, patiesi atgādina galvas smadzenes. Smalkas plaisas caurvij noapaļojumus, kas vēl spēcīgāk atstāj dabiskā iespaidu, līdzīgi kā nervu ceļi un pinumi, atgādinot akmeņu svēdrainumu. Un tieši tas ir pārsteidzošākais, ka Podkalne tagad porcelānam piešķir veidolu, kas līdzinās nejauši atrastiem akmeņiem, ka viņa savu materiālu zināmā mērā atdod atpakaļ zemei, no kuras tas cēlies. Loks noslēdzas, arī tās dzīvības loks, par kuras iznīcību vērotājam atgādina jau pats materiāla trauslums, lai cik "neporcelāniski" un daļēji pat monumentāli apstrādāts un pārstrādāts tas būtu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka arī objektu prezentācijas veids un to izvietojums — piemēram, uz caurspīdīgiem, daļēji izgaismotiem podestiem, uz stikla plāksnēm, to iekarināšana filigrānos "stiepļu krātiņos" — pastiprina domu par trauslumu un labilitāti, kas sašūpo tādus jēdzienus kā smagums vai vieglums. Ne velti viens no darbiem augšstāvā izvietots uz kustīgām sliecēm, ne velti jūs atradīsiet objektus — Podkalnes "Bišu mājas" —, kas pārklāti ar vaska kārtu. Tā ir gan pievilcīga, gan aizraujoša, teju "boisiska" kombinācija, kas ne tikai apvieno vēso un silto, mīksto un cieto, bet arī vedina uz domām par to, ka aizsardzību spēj nodrošināt kaut kas tāds, kas pats ir ārkārtīgi jutīgs un kam nepieciešama aizsardzība.

Komentārs maniem darbiem	augšup

Manas skulptūras, kuras es saucu par ,,Domu ligzdām" ir veidots tukšums vai no haosa izveidota mana kārtība, kura ir pārvērsta par formu.
Kā materiālu šobrīd es izmantoju porcelānu, jo man tas šķiet visatbilstošākais, lai pēc iespējas diferencētāk un daudzšķautnaināk realizētu manas iedomātās formas transformāciju materiālā. Aizvien biežāk manas dzīves attīstības procesos ieskanās doma, ka nekas nav nemainīgs un mūžīgs. Varbūt tieši tālab tik organisks šķiet porcelāna un vaska savienojums. Cietais, aukstais un tomēr tik trauslais porcelāns tiek "apvilkts" ar silto, mīksto un viegli ievaino-jamo vasku kā ar ādu. Un tie kļūst nešķirami kā koks un miza. Tādējādi šis sniegbaltais porcelāns, kas atgādina stindzinošu baltumu, iegūst pilnīgi jaunas asociāciju iespējas.
Caur vasku skulptūras tiek it kā iekonservētas. Šā apvalka transparentums dod iespēju apjaust apakšā esošo porcelāna baltumu vai iepriekš kādu citu „uznesto" krāsu.
Tā no ģipša atlūzu formām veidotais tukšums sadarbībā ar materiālu (porcelānu) iegūst pozitīvu atlējumu, kas ir redzams, taustāms un (ja tiek izmantots bišu vasks arī) smaržojošs.

Valda Podkalne
2000.g.

"Balance"     Roswitha Schild, Mākslas vēsturniece (Zürich)	augšup

Valda Podkalne un Haralds Jegodzienskis Kirhbergas mākslas forumā (Šveice) 2002. gada septembris.

Savām jaunākajām porcelāna skulptūrām Valda Podkalne devusi nosaukumus, kuri konkrēti saistās ar dabas uztveri – kā “Ainava”, “Ūdens ēnas”, “Ledus februārī” – kamēr viņas vairāk arhitektoniski konceptētajiem “Domu mājokļiem” vai “Domu ligzdām” doti nenoteiktāki, tīri asociatīvi vārdi – kā “Nimara”, “Impas” vai “Pales”. “Mani vienmēr ir fascinējušas dabas formas. Bija tāds laiks, kad es savos darbos mēģināju atdarināt dabu – piemēram, es gāju gar jūru un veidoju ģipša atlējumus no viļņu atstātajām pēdām smiltīs. Kad es ieraudzīju milzīgās sasisto ģipša formu kaudzes (porcelāna rūpnīcā “Ksiaz” Polijas pilsētā Valbržihā /Walbrzych/, autores komentārs), tās man atgādināja Terplicas klintis Čehijā. Ejot cauri klinšu pilsētai es sapratu, ka kaut ko tādu nav iespējams atdarināt. Tāpēc es tagad būvēju savas domu pilsētas, kurās es gribētu ielikt tikpat spēcīgu enerģijas lādiņu, kāds tas nāk no dabas vai izcilas arhitektūras. Dažreiz tās vienkārši ir atmiņas vai ceļojumu iespaidi, kurus es tādā veidā “iekonservēju”.” ¹

Kamēr tādu darbu kā “Ainava” vai “Ūdens ēnas” noapaļotus pakalnus vai akmeņus atgādinošajās formās ir pamanāma piesardzīga tuvošanās konkrētām dabas formām, citas formas, kuras izriet no Valdas Podkalnes “acu atvēršanas” – pārdzīvojuma pēc tikšanās ar sadauzītu sanitārtehnisko izstrādājumu un trauku formu kaudzēm - ir pilnīgi abstraktas, proti “veidota tukšuma atlējumi”². Raugoties uz sakrautajiem ģipša fragmentiem māksliniece savulaik uzdeva sev jautājumu: “Kā būtu, ja šajā lielajā ģipša atlūzu kaudzē ielietu porcelāna masu? Kādu formu tad iegūtu starptelpa? Es sajutu savādu godbijību pret šo atlūzu kaudzi, kuras iekšienē pilnīgi dabīgā veidā varētu rasties pārsteidzoši jaunu formu sakausējumi”. ³

Tad Valda Podkalne darbnīcā Valbržihā izveidoja sava veida bibliotēku no visdažādākajām ģipša atlūzām, no kurām viņa tālāk radīja savu “Domu mājokļu” negatīvformas. Kā no kafijkannu, tā arī no klozetpodu formām radās mākslas darbi. Analogi porcelāna atklāšanai Eiropā caur alķīmiķi Johanu Frīdrihu Betgeru, arī porcelāna māksliniece par vienu no pamatidejām uzskata pārvērtību: “Aizvien biežāk manas dzīves attīstības procesos ieskanās doma, ka nekas nav nemainīgs un mūžīgs”.4 Par matērijas pārvērtībām angļu alķīmiķis Lapidus ir teicis: “Alķīmija nav māksla izgatavot zeltu vai sudrabu, vai arī vērtīgus akmeņus, kurus var iegūt ar tā paša procesa palīdzību, jo cilvēks neko nevar taisīt vai radīt, tas ir vien dabas ziņā. Tas, ko cilvēks spēj, ja viņam ir nepieciešamās zināšanas, ir mainīt lietas formu (pret citu formu), taču nemainot lietas veidu, citādi tā kļūs par citu lietu.”5 Domai par pārvērtībām pamatā ir ideja, ka visa lietu dažādība ir reducējama uz vienu pamatmatēriju, no kuras viss atkal rodas no jauna. Dabas filozofs Heraklīts no Efesas šo ideju ir īsi izteicis sekojošos vārdos: “No visa top viens, no viena – viss”. Paulu Koelju šajā sakarā ir teicis: “Visas lietas ir viena lielā kopējā izpausmes.”6 Tas nozīmē, ka jebkura sniegpārsla skaidri pauž un apliecina visu radīšanas būtību. Visas sniegpārslas līdzinās viena otrai savā uzbūvē un tomēr nav divu, kuras būtu vienādas. Likumsakarīgais izpaužas tieši smalko atšķirību uzmanīgā ievērošanā. Šāda saasināta uztveres spēja ir nepieciešama arī vērojot Valdas Podkalnes darbus: piemēram, “Ledus februārī” ir septiņas reizes pa četriem līdzīgiem plastiskiem porcelāna elementiem uz balta pamata. Katrā no elementiem ir vienādas formas apaļš atvērums, caur kuru var ielūkoties tukšajā “iekštelpā”, kurā ir redzams ēnai līdzīgs iekrāsots zils aplis. Tāpat kā vērojot trīs vienu aiz otra izvietotos elementus “Putna lidojumā” ir vajadzīga ļoti precīza uztveres spēja, lai pamanītu smalkās formas atšķirības.

Tā kā šajā gadījumā skulptūra pa īstam top redzama tikai darba procesa pašās beigās, t.i., pēc tās atliešanas, tad ir nepieciešams pavisam citādāks domāšanas veids nekā skulptoram, kurš strādā ar pozitīvformām vai “izloba” figūru no akmens vai koka bluķa. Valdas Podkalnes patiesais darbs un uzdevums ir virtuālās telpas veidošana. Ko gleznotājam pirms darba sākuma nozīmē baltais audekls, to pašu viņai nozīmē tukšās telpas bezgalība. Vērpjot šo domu tālāk – viņas darbi nav tikai tušumu ierobežojošās negatīvformas pozitīvā forma , bet gan vienlaicīgi atkal universa bezgalības negatīvformas. Ar katru formu, kuru māksliniece atkaro tukšumam, viņa piedalās (taustāmās) pasaules veidošanā.

Valdas Podkalnes darbos sevi piesaka daudzi nozīmīgi modernās skulptūras sasniegumi. Pavedienu var atsekot no divdesmitā gadsimta sākumā izmantotās fragmentācijas, tas turpinās cauri kubismam un no objets trouvés konstruētajiem Assemblages - kuri vienlaicīgi ir nevis imitētu, bet gan interprtētu lietu dekonstrukcijas – un ved tālāk pie Ready-made (salīdz. ar Duchamps “Fountain”..) līdz pat emocionāli uzlādētajiem, par pastāvīgām izmaiņām pakļauto civilizāciju liecinošajiem Rachel Whiteread stilā veidotajiem arhitektoniskajiem telpas izvirdumiem iepriekšējā gadsimta beigās.

Valdas Podkalnes porcelāna skulptūrām ir raksturīgi, ka to aplūkošana no viena skatu punkta nedod nekādu nojausmu par to, kā varētu izskatīties neredzamā puse. Tātad lielākajai daļai darbu nemaz nav kāda galvenā vai noteicošā skatu punkta. Tas, kādu viedokli attiecībā uz redzamajām lietām izvēlēsies skatītājs, tiek atstāts viņa paša ziņā. Māksliniece it kā spēlējas ar skatītāja “iekšējās acs” nepieciešamību atrast simetriju un analoģiju, pastāvīgi viltīgā kārtā izaicinot viņu turpināt meklējumus. It kā dekonstruktīvi veidotā skulptūra piešķir ļoti būtisku nozīmi iekšējam līdzsvaram, kurš veidojas starp izciļņiem, iedobumiem, spraugām un plaisām, noturot konveksās un konkāvās formas un plaknes vienotā un līdzsvarotā kopējā formā.

Tas, ka abi mākslinieki ir izvēlējušies izstādes nosaukumu “Balance”, nenorāda tikai uz līdzsvara faktu kā tādu, bet gan vairāk attiecas uz viņu darbu savstarpējo sakaru un uz attieksmi vienam pret otru. Izstādē pārstāvētajos darbos kļūst acīm redzams gan tas, kas saista abus kopā dzīvojošos un strādājošos radošos māksliniekus, gan arī viņu atšķirīgais temperaments. Valdas Podkalnes baltajos, ar gludām sienām veidotajos objektos gandrīz nav iespējams atrast atbilstību Haralda Jegodzienska gleznām no akrila, pelniem un pigmentiem uz MDF-plāksnēm – ja neņem vērā principiālu interesi par gaismas un ēnu spēlēm.

Saskaņa daudz lielākā mērā izpaužas jaunākajos darbos, kur Valda Podkalne ir pielietojusi smalkās koka skaidas, kuras sadegot izgaist. Kompaktākajos objektos kā “Ostrakons”, “Nivata” un “Valdivia” tādējādi uz virsmas veidojas izvirzītas un padziļinātas struktūras, kurām līdzīgas ir vērojamas struktūras uz izžuvušas zemes. Šādi radies patinētas virsmas raksturs tiek vēl pastiprināts ar auksto krāsojumu sārtos, dzeltenos un pelēkos toņos. Darbi rada zemes smaguma, var teikt “arheoloģisku” iespaidu un tādējādi atšķiras no “Domu mājokļiem”, kuri tiecas debesīs. Smalkajām koka skaidām sabirstot pelnos tiek panākts zemes virsmu atgādinošs efekts, kurš atbilst vadošajai melodijai Haralda Jegodzienska gleznu sērijā “Vakardienas sapņu nošu pieraksts” – tās materialitātes iespaids rodas, vērojot biezi uzklāto pelnu slāni. Kādu savu gleznu grupu Haralds Jegodzienskis ir nosaucis par “Zemes toņiem” ne tikai krāsu atbilstības dēļ, bet arī tāpēc, ka tās bazējas uz gleznu partitūrām, kuras radušas izpausmi muzikālās interpretācijās.7 Gleznu partitūras pamatā savukārt ir ar roku rakstītās Valdas vēstules Haraldam. Tātad – kā Valdai par viņas darbu katalizatoru kļuva ģipša fragmenti, tā Haraldam – viņas vēstules. “Izmantojot abstraktu rakstīta teksta fragmentu kā sava veida piedāvājumu un izejas punktu, es veidoju gleznieciskus objektus bez jebkādas gleznas konstrukcijas; tādējādi es formulēju kompleksus arhetipus un mans mērķis nav radīt asociācijas ar kādu konkrētu priekšmetu vai priekšstatu. Manā uztverē tie ir savā būtībā līdzvērtīgi strukturāli mezgla punkti, kuri atrodas līganā kustībā un var gan atraisīties, gan no jauna sasaistīties. Tie ir mani gleznieciskie formulējumi par kustības un virziena vienotību.”8 Tāpat kā viņa dzīvesbiedrei, arī Haraldam Jegodzienskim tātad nav svarīgs realitātes atainojums – kaut arī abu darbos ir sastopamas kā ainaviskas, tā arī arhitektoniskas struktūras -, jo realitāti nav iespējams kopēt, bet vien interpretējot pārvērst citā saprašanās medijā. Cézanne savulaik ir devis ieguldījumu šādā realitātes uztverē, aprakstot savu pieredzi: “Es biju apmierināts ar sevi, kad atklāju, ka sauli nevar reproducēt, bet var vienīgi izteikt ar citu līdzekļu palīdzību […] ar krāsu.”9

Kamēr Valda Podkalne visu iegūto prāta un jūtu pieredzi par pasauli un mākslu ieliek savās porcelāna skulptūrās, Haralds Jegodzienskis darbojas dažādās cilvēciskās saziņas jomās – glezniecībā, tēlniecībā, mūzikā un poēzijā -, lai rastu pilnīgas izpausmes iespējas saviem mākslinieka dotumiem. Starp visas viņa radošās darbības pamatā esošo poētisko pamatprincipu, kurš ļauj brīvu vaļu intuīcijai, un starp Valdas Podkalnes stingri strukturēto, intelektuālo un ideālistisko izteiksmes veidu izaug savstarpēji iedvesmojošs enerģijas lauks. Uzmanīgam skatītājam abu mākslinieku darbi sniedz plašas iespējas radīt pašam savas asociācijas.

"Kāda forma ir tukšumam?"     Daiga Rudzāte (žurnāls "Studija" 2001.g. decembris/janvāris)	augšup

Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu Latvijas dizaina ainas neatņemama sastāvdaļa ir Valdas Podkalnes minimālistisko formu trauki, kurus arhitekti un interjeristi tik labprāt izvēlējās, iekārtojot modernus mitekļus. “Tā ir gluži vīrišķīga prāta dominante, kas mākslinieces darbos atklājas racionālā formas izpratnē. Skaidrie, ģeometriskie porcelāna apjomi, cilindri, lodes un taisnstūri sasaucas ar lakonisko svītru, rūtojuma vai krusta rotājumu. Šeit daudzās izpausmēs rodama Bauhaus dizaineriskās kultūras atblāzma, un Valda Podkalne, liekas, ir viena no jūtīgākajām, vērienīgākajām eksaktās izteiksmes kopējām mūsu keramikā. Mīlestība uz ģeometriju šeit tomēr neiesliecas stīvinātā tehnicismā, tā pārtop spēles priekā,” - tā 1988. gadā izteicās Jānis Borgs. Deviņdesmito gadu beigās Valda Podkalne pārsteidza latviešu mākslas sabiedrību, iegūstot Vestervaldes prēmiju (1999), ko uzskata par prestižāko Eiropas keramikas balvu.
Nākamā gada maijā Rīgā, galerijā "Bastejs" viņa izstādīja telpiskus, skulpturālus objektus, kas daudziem skatītājiem nekādi nesaistījās ar savulaik izsmalcināto minimālistisko porcelāna formu mākslinieci.
“Manas skulptūras, kuras es saucu par “Domu ligzdām”, ir veidots tukšums vai no haosa izveidota kārtība, kura ir pārvērsta par formu,” Valda Podkalne rakstīja kādā no darbu komentāriem.
2001. gada jūnijā, atklājot Valdas Podkalnes un Haralda Jegodzinska darbu izstādi galerijā “Daugava”, tika nolasīta viņu drauga Bernāra Sordē vēstule: “Valdas Podkalnes skulptūras ir tiklab pārdomas, kā arī aicinājums uz pārdomām. Tās ir laboratorijas piezīmes. Mums ir jāuztver to nozīmīgums, mums ir jādomā par Visuma alķīmiju dzīvajam, kā to darīja vissenākās civilizācijas. Viņa bagātina saikni starp būtnēm un formām.”
***
Kad 1997. gadā pasaulslavenais arhitekts Frenks Gerijs noslēdza sava tobrīd visgigantiskākā projekta realizāciju dzīvē (Atlantijas okeāna krastā, Bilbao tika atklāta Gugenheima muzeja filiāle Spānijā) pasaules prese mētājās ar spožiem apzīmējumiem, neaizmirstot piebilst: ir grūti noticēt, ka kaut ko tādu iespējams uzbūvēt.
Nionas porcelāna triennāles žūrija, kas šovasar Valdas Podkalnes darbiem piešķīra trešo godalgu, tā arī neesot spējusi atšifrēt skulptūru radīšanas mehānismu. Tās pārsteigušas ar porcelānam neraksturīgu monumentalitāti.
***
Tu esi mēģinājusi formulēt savu šībrīža statusu - keramiķe, instalatore, tēlniece?…
Šobrīd mana valoda ir skulpturāli abstrakta. Laikam taču nodarbojos ar to, ko var saukt par tēlniecību. Kas es par keramiķi, ja neprotu strādāt ar virpu, nepārzinu glazūru tehnikas. Esmu to visu mācījusies, bet mani tas nekad tā īsti nav interesējis. Es izjūtu pietāti un cieņu pret izciliem sava amata meistariem, pret keramiķiem, kuriem ir profesionālie noslēpumi, kuri pārzina cepļu būvēšanu un dedzināšanas temperatūras…
Savulaik tu izcēlies ar minimālistiskām un lakoniskām dizaina priekšmetu formām, ar tādu izsmalcinātu beauty, ko daudzi vēl šodien atceras un tālab dažkārt nepieņem tavu tagadējo mākslas valodu.
Es izgatavoju priekšmetus, ko nevarēja nopirkt veikalā, un tas man sagādāja baudu – pagatavot lietas, kuras es labprāt redzētu savā vidē.
Tad tiku aicināta uz starptautiskiem porcelāna simpozijiem, kuros strādājot, radās pilnīgi citi jautājumi, kas man bija svarīgi. Tā bija kustība, kas man pavēra jaunus ceļus.
Citi mākslinieki nespējot atminēt tavu skulptūru tapšanas profesionālos noslēpumus…
Es tās "uzaudzēju" porcelāna rūpnīcā Ksižā, Polijā, formu izveidojot no sanitārā un lietojamā porcelāna priekšmetu ģipša negatīvformu lauskām, kas mētājās turpat pagalmā. Klozetpodu formas ir perfektas, bet sadauzītas tās zaudē asociācijas ar pirmavotu. Man ir dota pilnīga brīvība būvēt pašai savas pilsētas. Es izveidoju “bibliotēku”darbnīcas plauktos un procesā izvēlos sev nepieciešamo atlūzu.
Tātad tev radošā procesa virzības noteikumus piedāvā ģipša gabali - atlūzas.
Kad es pirmo reizi iegāju rūpnīcas teritorijā, tikko “izkāpusi” no trauku skapju plauktiem, būdama pilnīgā neziņā par sevi, un ieraudzīju ģipša atlūzu krāvumus daudzstāvu namu augstumā, man radās šī doma: kā būtu, ja šajās atlūzās ielietu porcelāna masu, - kāda forma būtu starptelpai. Es izjutu dīvainu bijību pret šo lausku kalnu, kura iekšienē gluži dabiskā ceļā rodas pārsteidzoši jaunu formu savienojumi. Manī jau toreiz bija apjausma, ka tur kaut kas slēpjas…
Vai tev neapnīk šie bezgalīgie eksperimenti, kuriem tomēr galaiznākums nav prognozējams?
Savulaik, izgatavojot traukus, man bija pilnīga drošības sajūta, jo esvienmēr zināju rezultātu. Uztaisīju formu, ielēju porcelānu, izdedzināju un ieguvu kaut ko ļoti konkrētu. Tagad visinteresantākais ir fināls. Kad es izlobu no ģipša čaulas pašas radīto objektu, brīžiem jūtos kā arheologs, kas saudzīgi un piesardzīgi atrok priekšmetus, kuru veidolu viņš var tikai nojaust. Katru reizi mani sagaida jauns brīnums, un tieši pārsteigums šai procesā ir visvilinošākais. Sākotnēji manas formas bija konstruētas un skaidras. Tagad manas domas ir skaidras, bet es izmantoju dekonstruktīvisma principus.
Patiesībā tu atveido tukšumu materiālā.
Mani vienmēr sajūsminājuši dabas veidojumi. Bija laiks, kad mēģināju savos darbos kopēt dabu- staigāju gar jūru un ģipsī atlēju viļņu nospiedumus smiltīs. Kad ieraudzīju milzīgās sadauzīto ģipša formu kaudzes, atcerējos Terplices klintis Čehijā. Kad staigāju pa klinšu pilsētu, aptvēru, ka neko tādu nav iespējams nokopēt. Tāpēc es būvēju savas iedomu pilsētas, kurās gribētu ielikt tikpat spēcīgu enerģētisko lādiņu, kādu sniedz daba vai izcila arhitektūra. Dažkārt tās vienkārši ir atmiņas un ceļojumu iespaidi, kurus es tādā veidā iekonservēju. Kāds no draugiem reiz teica, ka skulpūras viņam liek domāt par Mzabu Alžīrijā. Gribētos uz turieni aizbraukt.
Mzabas pilsētainava fotogrāfijā gan šķiet visai konstruktīva.
Mzabas un citu seno civilizāciju pilsētas patiesībā ir augošas struktūras un šķiet tik pašsaprotamas. To arhitektūrai raksturīgas daudzas nišas, arkas, plato, kas pārņēmuši arī manas skulptūras.
Tev patīk arhitektūras pasaule.
Laikā, kad nodarbojos ar dizainu, arhitekti bija tie, kas visatzinīgāk izteicās par manām trauku formām. Mēs joprojām saprotam “viens otru”.
Tu spītīgi turies pie porcelāna. Tādu pašu rezultātu it kā var sasniegt arī ar citu materiālu…
Vienmēr jau saka, ka porcelāns ir karaļu materiāls, kuru raksturojošie elementi ir caurspīdīgums, trauslums, zelta maliņa. Patiesībā īstam “porcelānietim” mani šībrīža darbi var likties sveši. Bet man šis nerakstītais kodekss nešķiet svarīgs. Man ārkārtīgi būtiska ir doma, ka radu ļoti smagus un trauslus darbus vienlaikus. Mirklī, kad pavisam reāli šķīros no savu trauku formām, es atmetu arī tradicionālos pieņēmumus un mēģināju tuvoties porcelānam no pavisam citas, nezināmas puses. Es mēģināju iztēloties, ka nekad neesmu neko par to mācījusies un zinājusi…
Pēdējā laikā glazūras vietā tu izmanto vasku - materiālu, kas spēcīgi stimulē cilvēka taustes, ožas un asociāciju maņas.
Man gribas radīt sajūtu, ka vasks ir kā āda, ar kuru apvilkti mani darbi, un tādējādi tie ir dzīvi, elpojoši, mīksti un arī ievainojami. Tie, gluži tāpat kā visas dzīvās būtnes, ir smaržojoši. Tiem pieskaroties, var sajust siltumu. Cauri vaskam nojaušams “ķermenis” – porcelāna baltums vai krāsojums.
Patiesībā tikai ar gadiem saproti, ka nekas nav nemainīgs un mūžīgs. Varbūt tālab man tik organisks šķiet porcelāna un vaska savienojums, kas ļauj attīstīties pilnīgi jaunai asociāciju plūsmai, kura sagrauj cilvēka priekšstatu par porcelānu kā stindzinoši baltu un aukstu vielu.
Pirmās vaskā iegremdētās skulptūras tā arī saucās – “Bišu mājas”.
Doma par “Bišu mājām” arī dzima Polijā, kad ziemā, ejot uz manu darbnīcu rūpnīcā, katru rītu redzēju apsnigušus krāsainos namiņus. Es tos uzbūvēju, nokrāsoju, tomēr pietrūka tās noskaņas, kura realitātē mani bija piemeklējusi. Un man nevilšus ienāca prātā, ka es taču varu savas skulptūras iemērkt vaskā.
Izstādot darbus, tu tos , neraugoties uz trauslumu un smagumu, mēdz iekārt auklās, novietot uz augstiem metāliskiem podestiem…
Man vienmēr gribējies atrauties no zemes. Bērnībā ar lietussargu lecu no šķūnīša jumta, un veselība joprojām atgādina par šo izgājienu. Kad taisīju traukus, mēdzu tos eksponēt uz trausliem vertikāliem stikla podestiem, lai panāktu it kā nereālo bezsvara sajūtu… Pēdējā izstādē galerijā “Daugava” es patiesi iekāru savus darbus auklāstrīsdimensionālos metāla rāmjos, lai tādējādi skatītājam būtu skaidrāk izprotama manu asociāciju plūsma to kontekstā. Auklas kalpoja ne tikai darbu saturēšanai, tās veidoja savu līniju un zīmējumu telpā, paspilgtinot manu domu.
Tevi interesē skatītāju reakcija izstāžu zālē?
Kad Vācijā galerijā izstādīju darbu grupu “Haribu rajons”(“Haribu” ir konfekšu nosaukums) košās, drusku šokējošās krāsās, ap to spietoja vesels jauniešu bars, jo viņu pasaulsuztvere un domāšana saskatīja partneri. Mani interesē, kā skatītāji komentē manus darbus. Ir interesanti, ko viņi ierauga manos objektos. Kad kādam no saviem draugiem pateicu “Bišu māju” nosaukumu, viņš nesaprata, par ko ir runa, jo viņa domās šīs formas bija ieguvušas “galvu” veidolus. Es ieskatījos un sapratu, ka tikpat labi šīs skulptūras var uztvert arī tā.

Bernāra Sordē kunga uzruna izstādes "Balanss" atklāšanā.     Rīga galerija Daugava 2001.gada maijs	augšup

Valda, Jūs esiet Visuma, formas un dzīvo būtņu alķīmiķe. Mani vienmēr fascinēja Bernars Palisejs ( Bernard Palissy ) un, ja es būtu 16. gadsimta cilvēks, es labprāt būtu atbalstījis Katrīnu de Mediči, un varbūt mēs būtu izbēguši no Bastīlijas. Viņš bija matērijas un visa dzīvā alķīmiķis. Viņš radīja dzīvnieku sugas iedomātā visumā. Šodien mani fascinē Valdas Podkalnes rīcība. Viņa bagātina saikni starp būtnēm un formām. Un, ja nu formas, tai vietā, lai ieslodzītu, var atbrīvot! . . . Var iekļūt optimālas dažādības Visumā, konstrukciju veidošanā, trauslu konstrukciju veidošanā, kāds jau patiesībā ir porcelāns, bet, kas ir lūzums attiecībā pret pastāvošo, globālo sabiedrību . . .

Alķīmiķis rāda mūsu raksturu saistībā ar dabu, to sintezē, tas iziet vairākus posmus, kā to jau teica Ruso savā filozofijā. Nekāda pārsteiguma, vai tas būtu “ bišu stopu “ daudzo konfigurāciju pasaulē, kurā mums būtu iztēles brīvība, lai veidotu savu Visumu. Lūk, jauna Babilonija ar Kobrā ( COBRA ) kustības gleznotāju – arhitektu,patstāvīgu, bet kurā nebūtu doktrinu. Tā dod vietu progresīvai, attīstošai, pielāgojošai konstrukcijai.

Cilvēks tur ļautu uzlabot formas, lai viņa domas un būtne spētu sabiedrībā progresēt.

Valda Podkalne zin, ka mūsu ekosistēmai jābūt pārdomātai, viņa uz to aicina. Viņas skūlptūras ir tiklab pārdomas, kā arī aicinājums uz pārdomām. Tās ir laboratorijas piezīmes. Mums ir jāuztver to nozīmīgums, mums ir jādomā par Visuma alķīmiju dzīvajam, kā to darīja vissenākās civilizācijas. ( es atceros savu atklājumu par Mzabu Alžīrijā ). Valdas darbi ir aicinājums uz domas sistēmas atbrīvošanu, kas ir tās galvenais ieslodzījums

"Valdas Podkalnes supreme"     Inga Šteimane (žurnāls "Māksla Plus", 1999.g. Nr.4)	augšup

Valda Podkalne ir šīgada Vestervaldes keramikas prēmijas laureāte nominācijā Keramische Plastik. Kopš 1973. gada šī konkursizstāde notiek Hohr-Grenzhausen pilsētā un ir nozīmīgākā Vācijā. Šogad, svinot savu 10 gadu jubileju, tā pirmo reizi kļuvusi par Eiropas līmeņa pasākumu. Vācijā keramiķi saka: ja esi dabūjis šo prēmiju, ir attaisnojies tavs keramiķa mūžs.

Iedomāsimies tādu ainu: kādā Polijas porcelāna rūpnīcā, lielas ģipša formu kaudzes vidū strādā seši vīri - ar veseriem skalda tās gabalos. Stāvot kaut kur attālāk, šajā ainavā noraugās sieviete. Viņa gaida, kad darbs tiks pabeigts un tad dosies turp. Viņa ir māksliniece un viņu sauc Valda Podkalne. Viņa ir sieviete, kuru jūs viegli varat iedomāties bezrūpībā zvilnam uz jahtas klāja vai pavadot laiku skaistumkopšanas salonos. Viņai ir meita Dana - septiņpadsmitgadīga
topoša māksliniece, vīrs Haralds Jegodzienski - mākslinieks un kaķene Pea. Viņa brauc ar supervienkāršu auto, par ko kolēģi ne bez skaudības saka: "Tu vari atļauties ar tādu braukt, tu esi no rietumiem". Tā ir smalka ironija, kas prasa paskaidrojumus. Viņas vizītkartē jau otro gadu ir rakstīts: dzīvo un strādā Vācija. Bet vieta, kur viņa dzimusi un divdesmit gadus porcelānā strādājusi ir Rīga, Latvija. Tieši tāpēc arī stāsts par jahtu un skaistumsaloniem ir metafora, kas palīdz tuvoties Valdas portretam. Uz žurnālistisko jautājumu par to, kā tiks izlietota Vestervaldes prēmija 10000DM Valda atbild līdzībās: "Es to izmantošu, lai atbalstītu kādu mākslinieku ģimeni un kādu jaunu mākslinieci".
Valdai Podkalnei piemīt tā veselīgā ironija, kas raksturo stiprākos, ja tā var teikt, no Austrumeiropiešiem, kuri apzinās, cik ļoti 90.gadu sociālpolitiskās pārmaiņas ir ietekmējušas viņu dzīvi. "Es varu mierīgi un bez skumjām noraudzīties uz to, ko esmu darījusi kādreiz, bet tas neapšaubāmi daudz ko devis šimbrīžam", saka Valda. Starp citu, to viņa teica par saviem jaunajiem, Vācijā radītajiem darbiem, kas atšķiras no visa iepriekš darinātā, tomēr mūsu sarunu par mākslu var viegli pārnest uz cilvēcisko attiecību sfēru. Mākslinieka darinājumam, pat ja to pamato galvenokārt estētiski principi, vienmēr paliek saikne ar visdažādākajiem mūsu dzīves kontekstiem.
Žūrijas lēmumā Valdas Podkalnes darbi "Domu mājokļi" raksturoti kā spēcīga personīga pieeja telpas un skulpturāla apjoma risinājumā, transformējot tukšumu materiālā. Netradicionālā tehnoloģiskā procesa pēdas palikušas redzamas galarezultātā, tā radot tīras un spontānas formas iespaidu. Spilgtā krāsa nav lietota kā dekoratīvs elements, bet kļuvusi par materialitātes daļu. Vērtējumā uzsvērts, ka
Podkalnes keramisko skulptūru monumentalitāte nav saistīta ar to izmēriem - tās ir ap 50 cm augstas, tomēr piebilsts, ka redzēt šos darbus lielākos formātos būtu kārdinoši. "Tā ir laba doma, neklausīt profesionāļus, kas it kā pārzina materiālu", saka Valda. Tā ir viņas pieredze kopš diplomdarba aizstāvēšanas, absolvējot Latvijas Mākslas akadēmiju Rīgā, kad 1979.gadā viņa tur pabeidza keramikas nodaļu ar porcelāna trauku komplektu. Toreiz rūpnīcas speciālisti viņai neieteica liet taisnstūra formas paplāti, jo tur nekas nevarot sanākt. Valda tomēr riskēja, un kopš tā laika taisnstūrveida paplātes un arī trauki Rīgā kļuvuši populāri. Aptuveni divus gadus atpakaļ Valda pirmo reizi bija ieradusies uz porcelāna simpoziju Polijā bez savām precīzajām un pedantiski nostrādātajām ģipša formām.
Ieejot rūpnīcas teritorijā viņu fascinēja milzīgā izmantoto ģipša formu atlūzu kaudze. Tur arī radās doma par formu atrašanu. Eklektisms, kas tradicionāli tiek saistīts ar atrašanas jēdzienu, tomēr nav noteicošā Valdas jauno darbu kvalitāte. Drīzāk mums jāraugās uz šo "atrašanu" no filozofiska skatu punkta, no tāda, kur atradums ir
apzināti meklētais, nevis nejaušība. Mākslinieces jauno porcelāna formu tehnoloģiskais process faktiski ir tuvs tradicionālajai porcelāna tehnoloģijai, kurā izmanto ģipša formu un porcelāna masu. Tomēr ir kāda principiāla atšķirība: darba ideālā forma netiek veidota kā reāls, uzskatāms ģipša modulis, kā tas ir darinot traukus, bet gan noglabāta mākslinieka iztēles virtuālajā telpā. Var teikt, ka tas ir Valdas Podkalnes jaunievedums porcelānā. Tāpat kā viņas porcelāna sienas objekts, kas tika izgatavots speciāli pēc Kālas porcelāna rūpnīcas direktora pasūtījuma ir, iespējams, lielākais porcelāna lējums ģipša formā - tā tilpums bija aptuveni 650 l . Jautāta par to, cik riskants ir šis process un vai daudzus rezultātus nākas likvidēt, Valda atbild: "Līdz šim es esmu strādājusi nekļūdīgi". Mēs saklausām kaut ko no jaunāko tehnoloģiju raksturojošām niansēm šajā aprakstā, kaut arī tikai līdzību veidā - iedomu telpa, precizitāte, kreativitāte. Ir pienācis laiks parunāt par ideāliem, un to, ka šāda saruna paredzēta, norāda virsraksts. Lietojot jēdzienu supreme Valdas Podkalnes porcelāna formu raksturojumam, mums, protams, nāk prātā viena no spilgtajām un ambiciozajām krievu 20.gs.sākuma modernisma
izpausmēm - K.Maļēviča supremātisms, kas kā zināms atrada savu iemiesojumu ne tikai melnajā kvadrātā, bet arī arhitektoniskās formās. Jaunākie Valdas darbi katrs sastāv no četriem baltiem elementiem - "mājām", kā tos sauc pati autore, un tās mums
atgādina par arhitektonisku formu funkcionālo uzdevumu - iezīmēt telpu. Tā ir Podkalnes darbu tieša radniecība ar 20.gs. modernisma estētiskajiem principiem. Atšķirībā no Maļeviča, kas darināja šis formas kā pozitīvus, ja izmantojam fotogrāfijas terminoloģiju, Podkalne iziet no negatīvās iekštelpas, kas veidojas ģipša
formu iekšienē, un atlejot to porcelānā iegūst savu ideālo formu. Tā ir galīga forma, māksliniece to neapstrādā pēc apdedzināšanas (supreme - augstākais, lielākais, galējais). Pārlasot kādu no rakstiem, kas publicēti Latvijā par Valdu Podkalni, atrodu kāda
latviešu mākslinieka tēlainas pasāžas. Šis mākslinieks tobrīd bija aizrāvies ar kristālisko struktūru izzināšanu, un viņš bija pārliecināts, ka to raksturojums - galēja struktūra pilnā mērā attiecināms uz Valdu Podkalni. Šķiet, mazliet mistikas var atrast ikviena mākslinieka dzīvē un darbos. Pat ja tos prēmē un atzīst par nozīmīgiem liels skaits cilvēku.