Indulis Ojârs Ranka
 
Ulamula

Manas darbnīcas pagalmu varētu nosaukt par ideju mežu, kurā laukakmeņi kā koki spraucas no zemes un katrā no tiem snauž vēl neiemiesota ideja. Es staigāju starp šiem akmeņiem un ieklausos, kurš no tiem ir gatavs man atklāties. Ar kaltu un āmuru kārtu pēc kārtas es atbrīvoju akmens bluķī snaudošo ideju līdz tā atdzīvojas brīnišķā skulptūrā. Ir reizes, kad ideja atsakās iemiesoties. Tad es metu mieru un ķeros pie cita akmens. Radošas neveiksmes man vienmēr ir devušas stimulu iet uz priekšu. Es skatos un salīdzinu, ko saka mani akmeņi un ko atbild daba manai iztēlei..."

The backyard of my workshop could be called a forest of ideas that have sparked up and are embodied in stones. I walk among these stones as among growing trees and try to hear which of them is ready to reveal itself to me. My chisel splits off fragments from the stone log, and the sculpture gradually announces itself. There are also times when ideas refuse to materialize, as the conversation with the stone was begun incorrectly. If I sense a creative slump I move on to the next stone. And that's how I have worked my whole life.

 
Nosûtît E-Mail